AIVARS PROŠENKOVS
18.10.1954.- 9.12.2003.
Jaunzēlandes augstākajā virsotnē – Kuka kalnā atrasti bojā gājuši četri Latvijas alpīnisti – OK”Kāpa” vadītājs Aivars Prošenkovs (bildē), kopā ar Teodoru Ķirsi, viņa meitu Eviju Ķirsi un Ilmāru Bernānu.
Atvadu vārdi Aivaram Prošenkovam aizejot:
Turpmāk Tu skriesi viens. Mēs nebūsim sentimentāli, un par Tavu dzīvi un darbu Tev vienkārši teiksim – paldies.
Mēs Tev teiksim paldies par “Kāpu”. Par “Kāpas” klubu, kas bija liels un darbīgs, aktīvs un vienmēr atbildīgs par valsts orientēšanās sportu kopumā. Par “Kāpas” daudzdienām, kas tavā vadībā gadu no gada auga līdz kļuva par Latvijas orientēšanās sacensibu standartu un lepnumu.
Mēs Tev teiksim paldies par Tautasdziesmas maratonu. Laikā, kad latviešiem vajadzēja konsolidēties brīvībai, Tu konsolidēji latviešus ar skrējienu kā izpausmes formu.
Mēs Tev teiksim paldies par kartēm, kuras Tavā gādībā tika drukātas Jāņasētā un Preses namā, par to, ka Tev nekad nebija par grūtu saprast, ka kartes vajadzēja jau vakar, un ka Tu speji visu ātri un operatīvi sakārtot.
Mēs Tev teiksim paldies par sacensību balvām, jo vienalga kad un kur Tev kāds lūdza, Tu allaž radi iespējas balvu fondu papildināt.
Mēs Tev teiksim paldies par finansiālu un materiālu atbalstu mūsu sporta veidam, jo, lai kur Tu strādātu, Tev allaž atradās iespēja palīdzēt savam sporta veidam.
Mēs Tev teiksim paldies par kopā noskrietajiem tūkstošiem kilometru Latvijas mežos, jo galu galā Tu nāc no orientēšanās sporta un skrienot ir pagājis Tavs raženais mūžs. Tu biji viens no mūsu sporta veida izcilākajiem organizatoriem, un arī aizgājis, Tu kaut kur aizsaulē skriesi pa turienes mežiem.
Latvijas Orientēšanās sporta federācijas valde
————————————-
Droši vien tikai Aivars pats varētu pateikt, kas viņam bija tuvāks -alpīnisms vai orientēšanās. Veltītā laika un enerģijas ziņā domājam – tas tomēr bija orientēšanās sports un orientēšanās klubs “Kāpa”. Viņš bija un paliek mūsējais…
Nav šaubu, ka orientieristu aprindās izdzirdot vārdu “Kāpa” pirmais, kas nāk prātā ir Aivars.
No 1986. gada līdz pat pēdējam kāpienam kalnos OK Kāpa valdes priekšsēdētājs.
Neviens kluba organizētais pasākums nav noticis bez Aivara lielākas vai mazākas iesaistīšanās un palīdzības, – arī tad, kad viņš pats nebija klāt.
“Kāpas trīsdienas”, “Tautasdziesmu maratons’, slēpojums “Vecāķi -Carnikava”, skrējiens “Daugava – Gauja”, “Kāpas kausi “…
Kluba dvēsele. Komandas kapteinis.
Cilvēks, kurš saliedēja klubu, prata atrast kompromisu starp daudzšķautnainajiem raksturiem.
Cilvēks, kurš daudz vairāk bija devējs nekā ņēmējs.
Cīnītājs līdz galam, arī pats pret sevi…
Lai arī ar katru gadu darbs un ģimene Aivaram paņēma aizvien vairāk laika, viņš bija kopā ar mums.
Cilvēks uz kuru varēja paļauties. Dažreiz arī pārāk labs pret apkārtējiem.
Pirms došanās uz Jaunzēlandi nolēmām pārcelt kluba gada sapulci uz janvāri, kad Aivars būs atgriezies…
“Kāpai” būs grūti bez Tevis, Aivar…
Tu paliec mūsu kapteinis…
Domās esam ar Tevi…
Savējie